Alise Sedola par savu jaunradi
Sešpadsmit gadīgā Alise Sedola no Ogres novada ir talantīga tekstu autore, kura pašmācībā apguvusi ģitārspēli un saredz mākslu pat katrā ikdienišķā notikumā. Jaunā māksliniece labprāt sniedza interviju arī pilsētas informācijas portālam Ogre24.lv.
Ko Tev nozīmē vārdi "ģitāra" un "mūzika"?
Abi šie vārdi noteikti ir saistīti. Ģitāra nav vienkārši priekšmets vai mūzikas instruments, tas ir kaut kas garīgs, ko es īsti nemāku definēt. Viena no svarīgākajām manas dzīves sastāvdaļām.
Kāpēc izvēlējies spēlēt tieši ģitāru?
Īstenībā es pat nezinu. Es uzskatu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, lai cik banāli tas skanētu. Un tieši šī doma spēlēt ģitāru radās pēkšņi, it kā kāds to būtu ielicis man galvā.
Ar ko bez muzicēšanas vēl Tu nodarbojies brīvajā laikā?
Neviena diena nepaiet bez dzejas rakstīšanas. Citi raksta dienasgrāmatas, es savus dienas notikumus izsaku netieši un poētiski dzejas rindās. Savam priekam nodarbojos arī ar tādu kā meditācijas mākslu, esmu uzzīmējusi neskaitāmi daudz mandalu. Tas lieliski attīra prātu. Tajos brīžos rodas iedvesma jaunām dziesmām.
Kādi ir visbiežākie temati, par kuriem Tu raksti savu dzeju, un kur Tu smelies iedvesmu?
Rakstu par visu, sākot ar bezpajumtniekiem, māņticībām, beidzot ar iekšējo konfliktu, visam pa vidu iepinot mīlestību, par ko visu laiku gan centos nerakstīt, bet pēdējā laikā kaut kā tā ir sanācis. Iedvesmu smeļos, vērojot cilvēkus, kas mani kaitina vai gluži otrādi- apbur. Protams, arī lasot grāmatas, vērojot un analizējot gleznas, apbrīnojot citu mākslinieku paveikto, apmeklējot dažādus alternatīvus pasākumus un vienkārši rakstot- jo vairāk un biežāk raksta, jo vairāk iedvesmas rodas.
Kāda vide Tev ir nepieciešama mākslas radīšanai?
Noteikti pilnīgs klusums, pustumsa, mazliet drūma gaisotne, daudz vietas, tātad – uz grīdas, jo tad jūtos, ka nekas mani nespēj ierobežot.
Vai tu kā māksliniece uzskati, ka Latvijā ir pietiekami daudz iespēju jaunajiem mūziķiem un vārdu autoriem?
Es domāju, ka jā. Ir neskaitāmu alternatīvu vietu, ko apmeklē pietiekami daudz foršu un interesantu cilvēku, kur var sevi izpaust, piemēram, dažādi dzejas slami, kafejnīcas, bāri, kur var uzrīkot kādu akustisko autorkoncertu. Kādreiz uzskatīju, ka ‘’iespējas’’ ir tikai tad, ja ir popularitāte. Protams, ir svarīgi, ja cilvēki novērtē to, ko daru, jo tas sniedz gandarījumu, kas mudina turpināt. Bet es noteikti vairs neuzskatu, ka popularitāte ir galvenais. Dodu priekšroku akustiskajiem koncertiem un līdzīgiem pasākumiem, pēc kuriem ir tā sajūta, ka mīlu mūziku, nevis kaut kādiem konkursiem, kuros cilvēki dzied ar fonogrammām. Tādēļ ir patīkami, ka nereti saņemu piedāvājumus padziedāt dažādos pasākumos, kas nav konkursi.
Kur Tu šobrīd mācies?
Mācos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā literātu 10.klasē. Šo novirzienu izvēlējos, jo tajā ir pastiprināta valodu un literatūras apguve. Un tieši tas ir tas, kas mani saista.
Kādi ir Tavi profesionālie nākotnes plāni?
Pagaidām man nav ne jausmas, kas būšu pēc profesijas vai kur mācīšos tālāk pēc vidusskolas. Vēl nesen domāju mācīties jurisprudenci, bet tagad esmu sapratusi, ka tad es nebūtu laimīga, jo nedarītu to, kas man tiešām no visas sirds patīk. Tādēļ domāju, ka saistīšu savu dzīvi kaut kādā veidā ar mākslu, taču viss jau vēl var mainīties.
Vai mūzika ietilpst Tavos nākotnes plānos?
Mūzika ietilpst drīzāk manās iecerēs nevis plānos, jo nekādu dižo plānu man pagaidām nav. Vēl nezinu, vai varēšu ar to pelnīt iztiku, bet domāju, ka mūzika man sekos visu atlikušo dzīvi.
Kādi bija Tavi bērnības sapņi? Vai kaut kas no tā līdz šim ir piepildījies?
Bērnībā sapņoju kļūt par zobārstu, toreiz vienkārši nenojautu, ka man būs kāds sakars ar mākslu, protams, man (kā jau visiem maziem bērniem) patika dejot, dziedāt un zīmēt, bet mūzika kaut kā iesēdās dziļāk, tādēļ laikam jau varu teikt, ka mazais sapnītis par ‘’dziedātāju’’ ir piepildījies (mazais sarkasmiņš). Tagad šo domu par kaut kāda veida medicīnu esmu pilnībā atmetusi.
Vai ir kas tāds, ko Tu vēlētos sevī mainīt?
Kādreiz vēlējos atbrīvoties no ugunszīmēm, kas aizņem lielu daļu mana kakla un vaiga kreisās puses, taču tagad pat nožēloju, ka ar pretdabiskām lāzerprocedūrām tās padarīja gaišākas. To man deva daba, un tā tam bija jābūt, tur iejaukties nevajadzēja.
Kāda ir tavu panākumu formula?
Nekas nelīdzinās tai sajūtai, kad esi kaut ko radījis un apzinies to. Māksla ir saudzīgs veids kā apreibināties, tā ir cita pasaule, kurā man patīk būt. Jā, tā varbūt nav nekāda formula, bet tieši par to es domāju katru dienu un tas mani dzen uz priekšu, jo es dievinu to sajūtu.
Padalies, lūdzu, ar jaunākajām dzejas rindām, ko esi radījusi!
Ja tauta lasītu to, ko pēdējo esmu uzrakstījusi, man piestādītu protokolu! Bet varu padalīties ar dažām citām nesen radītām rindām, kas skan tā:
"nabaga lidoņi pusbeigtie
sīc pēc vasaras sutoņas un nektāriem
un spiežas pret stiklu
ar saviem taustekļiem
tie sīc un sīc
un pēkšņi man šķiet
ka tie raud
man paliek žēl
un es vienu pēc otra
tos lidoņus nositu
labāk citas raudas nedzirdu
tās bojā manu naktsmieru
tagad sēžu un skatos
uz savas palodzes kapsētu
ko jūtu?
es nezinu
starp lidoņiem gan jau arī bija daudz liekuļu-
es sevi tā mierinu"
Uz sarakstu
