Kam mūsu valstī traucē sporta skolas?
Pirmajā brīdī šķiet pat neizprotams, kādēļ tāds jautājums? Bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja nodarboties ar sportu – pavadīt lietderīgi brīvo laiku, uzlabot veselību un talantīgākajiem arī spodrināt savas pilsētas, novada un arī valsts vārdu. Bet izrādās tik vienkārši tas tomēr nav! To izlasīju pagājušās nedēļas laikrakstā "Auseklis", portālā "Delfi" un arī Limbažu novada mājas lapā Haralda Bruņinieka un Vladislava Bautra rakstā "Sporta skolu monopols apdraud attīstību sportā". Sporta skolas, lūk, traucējot viņiem, tas ir sporta klubiem, attīstīties. Kaut kas viņiem netiek iedots vai pat atņemts, tādēļ, ka pastāv sporta skolas.
Kā tad ir īstenībā? Izrādās jau divus gadus minētie kungi atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.1036, tieši tāpat kā sporta skolas var pretendēt uz valsts finansējumu treneru darba algām. Starp citu, šo MK noteikumu izstrādē aktīvu dalību ņēma tieši Sporta skolu asociācija, jo tiešām kāda starpība, kur bērns trenējas sporta skolā vai sporta klubā. Ir gan viena nianse, ko uzsver arī abi kungi, lai saņemtu valsts finansējumu, jāizpilda zināmi nosacījumi – jālicenzē sporta programmas, jāakreditē sporta klubs, treneriem jābūt ar atbilstošu izglītību, tiem jāiziet sertifikācija, jāpaaugstina sava kvalifikācija semināros, kursos un, protams, audzēkņiem jāuzrāda arī kādi sportiski rezultāti. Bet tas laikam ir par sarežģītu. Jā, arī jāatskaitās par finansējuma izlietojumu. Starp citu, ja tā varētu teikt "vecās", nopelniem bagātās sporta skolas saviem jaunajiem kolēģiem gan privātajiem sporta klubiem, gan jaunajām pašvaldību sporta skolām labprāt arī ir palīdzējušas dokumentu sakārtošanā.
Tā kā laikam vispirms vajag gribēt darīt, nevis meklēt iespējas kā nedarīt. Tātad, lūk, arī darbojas abu kungu piesauktais modelis – nauda seko bērnam, jau divus gadus – līdz ar to varat pretendēt uz valsts finansējumu saviem kluba audzēkņiem.
Tāpat nevaru iedomāties pašvaldību, kura neatbalstīs sporta klubu gan ar sporta bāzēm, gan ar finansēm, kurā nodarbotos tās teritorijā dzīvojošie bērni un jaunieši. Cik zinu, sporta klubus finansiāli atbalsta gan Salacgrīvas, gan Valmieras, gan Alojas, gan Limbažu pašvaldības un arī citviet visā Latvijā.
Interesanti likās arī Bruņinieka un Bautra kunga aprēķini – cik izmaksā viens audzēknis Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolā, un vai tiešām visi 650 audzēkņi arī sporta skolā trenējas. Nezinu, kurš abus kungus apgādājis ar finanšu informāciju, bet mēs sporta skolas kolektīvā būtu tikai ļoti priecīgi, ja būtu piešķirti tik lieli līdzekļi, kā rakstā minēts. Pēc oficiālā pašvaldību un IZM sporta skolai piešķirtā budžeta, šī summa ir vismaz par 25% mazāka.
Tā kā finanses visus tik ļoti interesē, tad varu arī paskaidrot, ka uz audzēkni sporta skolā mēnesī visa treniņu, sacensību procesa nodrošināšanai – transportam, sporta inventāram, sporta formām, organizatoriskajiem un citiem izdevumiem tiek tērēts 9,90 Ls. Un nez vai tā būtu nelietderīgi izmantota pašvaldības nauda. Pārējais finansējums tiek izlietots "lielajās" treneru darba algās, tas ir, 280,- Ls par likmi pirms nodokļu nomaksas, kuru arī diemžēl nevaram nodrošināt pat visiem treneriem, jo vienkārši ne valsts, ne pašvaldību budžetā tik daudz naudas nav. Jāpiezīmē, ka vidēji 1 jaunatnes treneris valstī strādā ar 23-26 audzēkņiem (Limbažos/Salacgrīvā ar 26). Salīdzinot ar citām izglītības iestādēm – mūzikas, mākslas skolām, vispārizglītojošām skolām, sporta skolas strādā ar daudz lielāku audzēkņu skaitu.
Tāpat lielu artavu sporta skolas audzēkņu finansēšanā iegulda jauno sportistu ģimenes – iegādājoties sporta apģērbu, apavus, individuālo treniņu inventāru, bieži vien līdzfinansējot braucienus uz sacensībām, kurām sporta skolas budžetā nauda nav paredzēta un daudziem citiem izdevumiem, kas rodas sportojot.
Nezinu, no kurienes Bruņinieka kungam radies arī skaitlis 31.maijs, kad pēc viņa izpratnes, sporta skolā laikam darbs beidzas. Šeit jāpaskaidro, ka izteiktos vasaras sporta veidos, kādi pieejami Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolā, kā vieglatlētika, futbols, smaiļošana un kanoe airēšana, tieši vasarā notiek aktīvākais treniņu un sacensību darbs – treniņi notiek pat divreiz dienā. Par to var pārliecināties katrs limbažnieks un salacgrīvietis atnākot uz Lielezeru, Salacas upi vai stadionu. Bieži vien vecāki pat izmanto iespēju bērnus atvest uz sporta skolu tieši vasaras sākumā – ir gan pieskatīti, gan ko jaunu iemācās, it īpaši priecājas par iespēju apgūt bērniem peldēšanas iemaņas.
Bet, ja Bruņinieka un Bautra kungiem par sarežģītu ir akreditēt klubu un licencēt sporta programmu, tad var jau izmantot arī interešu izglītības finansēšanas iespējas, kur finansējumu sadala pašvaldībās un tad darbu var beigt arī 31.maijā atkal to uzsākot 1.septembrī. Šāds modelis pārsvarā arī darbojas izslavētajā Igaunijas klubu finansēšanā. Šeit gan jāpiezīmē, ka Igaunijā joprojām darbojas gan sporta skolas, kuras finansē Izglītības ministrija, gan sporta klubi, kurus finansē Kultūras ministrija. Jāpiebilst gan, ka arī mēs sporta skolu pārstāvji ne vienu reizi vien esam bijuši Igaunijā iepazīties ar viņu jaunatnes sporta sistēmu valstī un atklātās sarunās nemaz tik liela eiforija par šo sporta klubu modeli nav. Tas pārsvarā darbojas lielajās pilsētās, kā Tallina, Tartu, un bērniem ir jāmaksā arī diezgan liels līdzfinansējums. Jā arī pie mums Latvijā, it īpaši, Rīgā ir sporta klubi – pārsvarā elitāros, sporta sabiedrībā pieprasītos sporta veidos kā piemēram hokejā, tenisā, vingrošanā, kur vecāki grib un ir spējīgi maksāt par savu bērnu nodarbībām. Bet vai pie mums Viļķenē, Vidrižos, Limbažos, Balvos, Bauskā utt., vecāki ir spējīgi un gatavi maksāt par nodarbībām, piemēram, vieglatlētikā, airēšanā vai kādā citā vienkāršā tautai pieejamā sporta veidā?
Cik zinu daudzi klubi Rīgā nemaz nevēlas saņemt šo valsts līdzfinansējumu, viņu izpratnē – grašus treneru darba algām, jo, kā jau minēju, ir daļa sabiedrības, kura ir spējīga samaksāt par savu bērnu nodarbībām pietiekami lielas naudas, iztēlē varbūt jau redzot arī savas atvases nākotnē spēlējot hokeju pāri okeānam, vai futbolu kādā no Anglijas klubiem.
Ir kārtējais valsts budžeta pieņemšanas laiks, notiek diskusijas par finansējuma nepieciešamību demogrāfijai, sociālās nevienlīdzības mazināšanai un tamlīdzīgi. Vai tas, ja vecākiem būs jāmaksā vēl vairāk par savu bērnu sportošanas iespējām, veicinās demogrāfiju vai mazinās nevienlīdzību valstī, it īpaši Latvijas laukos? Par to vajadzētu padomāt gan abiem minētajiem kungiem, gan arī citiem kungiem un dāmām dažādās valsts un pašvaldību organizācijās, iestādēs un vietās.
Vēl viena lieta, ko vēlētos šeit pieminēt. Bija 2009.gads, valstī sākās krīze. Tas, protams, skāra arī sporta treneru darba algas. Tās kopsummā tika samazinātas par 60%. Un tikai pateicoties sporta skolu aktīvai rīcībai, kurai talkā nāca arī Latvijas Olimpiskā komiteja un Sporta federāciju padome, izdevās vispār šo finansējumu saglabāt. Lai jaunatnes treneri saņemtu cilvēka cienīgu darba algu sporta skolas pagājušajā gadā izgāja Vecrīgas ielās pie Saeimas un Izglītības ministrijas ar savām prasībām. Arī šogad mēs turpinām diskusiju ar valdību, politiskajām partijām par šo tematu. Ir arī panākumi. Bet jautājums ir cits – kur Jūs, kungi, bijāt tad, kad mēs cīnījāmies par to, lai vispār būtu valsts finansējums jaunatnes sportam?
Diāna Zaļupe, Latvijas Sporta skolu direktoru padomes valdes priekšsēdētāja un Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas direktore.
Uz sarakstu
