Politiķi uzskata, ka izglītības iestādēm likumdošanā jānosaka sociālā funkcija un jāparedz tai finansējums
Izglītības iestādēm likumdošanā jānosaka sociālā funkcija un jāparedz tai finansējums, šādu uzskatu šodien Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē pauda vairums no politiķiem, ko mācībspēki bija aicinājuši uz diskusiju par augstāko izglītību un zinātni.
Uz diskusijas vadītāja politologa Jāņa Ikstena jautājumu par to, kādas funkcijas ir jāīsteno skolām, visi uzaicinātie politiķi atbildēja, ka skolai ir jāpilda izglītojošā un audzinošā funkcija. Lielākā daļa deputātu kandidātu uzskata, ka esošajos ekonomiskajos apstākļos ir jāuzņemas arī sociālās funkcijas.Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārais sekretārs Rolands Broks (ZZS) rosināja atzīt, ka skolas pilda sociālās funkcijas, un paredz šai funkcijai arī finansējumu no valsts budžeta.
Arī Ina Druviete ("Vienotība") uzskata, ka mācību iestādēm ir jāpilda arī sociālā funkcija, jo tas veicinās akadēmiskos sasniegumus. Viņa uzskata, ka ļoti pareizi, ka pēdējos gados skola tomēr ir atgriezusies arī pie audzināšanas jautājumiem, jo īpaši patriotiskās audzināšanas. Anita Jākobsone (SC) aicināja izvērtēt, kura no institūcijām ir tuvāk un vieglāk pieejama bērniem un ģimenēm ar bērniem - skola vai sociālais dienests, tai arī uzticēt sociālās palīdzības sniegšanu.
Jakovs Pliners (PCTVL) uzskata, ka finansējumu izglītībai ir iespējams palielināt, ja valstī būtiski samazinātu ierēdņu skaitu, kā tas ir kaimņvalstīs, pārdotu valsts nekustamo un kustamo mantu, ko izmantojuši ierēdņi, samazinātu dalību militārajās operācijās. Viņš uzskata, ka vienam skolēnam nepieciešamais finansējums ir vismaz 800 lati gadā.
Citāds viedoklis bija Ingūnai Raitumai (VL/TB/LNNK), kura uzskata, ka nevajadzētu skolai "uzkraut lieku nastu". Par sociālajiem jautājumiem pirmkārt ir atbildīga ģimene, otrkārt - pašvaldība. Skolai jau tā ir daudz pienākumu, kas tām ir jāīsteno, tādēļ sociālo funkciju uzticēt skolai nevajadzētu.
Runājot par to, kādai vajadzētu būt augstākajai izglītībai pēc četriem gadiem, Anna Cīrule (PLL) uzsvēra, ka labākais augstākās izglītības kvalitātes mērījums būtu, ja students pēc augstskolas beigšanas būtu konkurētspējīgs ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības (ES) darba tirgū. Deputātu kandidāti uzsvēra, ka ir jāraugās, lai augstākā izglītība turpmākajos gados būtu jauniešiem pieejama.
Pliners norādīja, ka augstākajai izglītībai turpmākajos gados ir jākļūst eksportspējīgai, piesaistot studentus ne tikai no rietumu valstīm, bet arī no austrumu valstīm, bet lai to varētu izdarīt, ir jāatceļ aizliegums mācīt krievu valodā. Citu politisko partiju pārstāvji gan pret šo priekšlikumu izturējās noraidoši.
LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds noskaidroja, ka augstskolai ir mazas cerības piesaistīt profesorus no citām Eiropas valstīm valodas ierobežojuma dēļ. Druviete uzskata, ka par profesoru Latvijas valsts dibinātās augstskolās nevar strādāt cilvēks, kas nezina valsts valodu. Viņa uzsver, ka jau patlaban augstskolas var piesaistīt viesprofesorus uz kuriem neattiecas valodas prasības.
Pretējā ieskatā ir Pliners, kurš norādīja, ka politiskās partijas vārdos aicina paaugstināt studiju kvalitāti, kļūt augstskolām starptautiski pamanāmākām, bet, līdzko nonāk līdz darbiem, tā tās nav gatavas atteikties no attīstību ierobežojošiem nosacījumiem.
Kā lielāko problēmu deputātu kandidāti minēja to, ka valstī joprojām nav valsts stratēģiskās attīstības prognozes, kas ļautu jauniešiem vieglāk izvēlēties studiju virzienus un arī augstskolām operatīvi reaģēt uz izmaiņām darba tirgū. Raituma uzskata, ka ne vienmēr pieejamie resursi tiek tērēti lietderīgi. Viņa uzskata, ka nevar būt valstī tāda situācija, ka valsts finansē studiju programmu, kuras absolventi nebūs pieprasīti darba tirgū un pēc augstskolas beigšanas kļūs bezdarbnieki.
Uz sarakstu
