Politologs: Kampaņas balstās uz pretinieka tēla izcelšanu

Foto: LETA
Foto: LETA

Uz 10.Saeimu kandidējošo politisko spēku priekšvēlēšanu kampaņas balstās galvenokārt uz pretinieka tēla izcelšanu; kampaņa pamazām padarīta par premjeru kandidātu sacensību ar zināmiem humora elementiem; liels spēlētājs, kas nepiedalās vēlēšanās tieši, bet ietekmē, ir starptautiskie aizdevēji.

Tā priekšvēlēšanu gaisotni Latvijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" raksturo Latvijas Universitātes profesors, politologs Juris Rozenvalds un politikas analītiķis, "Latvijas faktu" direktors Aigars Freimanis.

Rozenvalds uzskata, ka šajās vēlēšanās ir pretrunīgs sajaukums: "no vienas puses - visi saprot, ka ir iespējas notikt vēl nebijušai "Saskaņas" nākšanai valdībā, no otras - viss atkal iet tajās pašās sliedēs, diskusijas ārkārtīgi koncentrējas ap personībām, reklāmas saukļiem, tādiem kā "Ļaujiet Dombrovskim strādāt!", nepasakot, ko un kā. Ideoloģiskie jautājumi, šķiet, vairāk pavirzījušies otrajā plānā. Sola to, ko grib dzirdēt, brīžiem ļoti populistiski "cieti".

Freimanis savukārt uzskata, ka Latvijā partiju ideoloģiskās robežas ir vairāk simboliskas nekā reālas, lai gan pieprasījums pēc kreisas ideoloģijas ir bijis liels ilgu laiku. Deklaratīvi to noteikti pārstāv "Saskaņas centrs" (SC), kas sevi pieteica kā sociāldemokrātisks spēks, kamēr citas partijas runāja, ka atrodas vairāk pa labi no centra. Kvazi kreisās partijas lomu šobrīd pilda "Vienotība". Pie nekonkrētas labējās ideoloģijas ciešāk turās "Par labu latviju" (PLL). Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kā parasti, bez ideoloģijas, kaut kur fonā piekārtojas situācijai, "Visu Latvijai!" - TB/LNNK arī drīzāk ir bez ideoloģijas, vairāk kā satelīts "Vienotībai". Vēl viens liels spēlētājs, kas nepiedalās vēlēšanās tieši, bet ietekmē, ir starptautiskie aizdevēji.

Rozenvalds norāda, ka starptautisko aizdevēju tēma veido fonu diskusijām. Ap aizdevuma jautājumu "notiek stīvēšanās, bet tas nav trumpis, ko uzmest galdā un ar ko viennozīmīgi uzvarēt". Viņš ir pārliecināts, ka nepatīkami pārsteigumi pēc vēlēšanām būs noteikti, bet pateikt visu patiesību pirms vēlēšanām, varētu būt ārkārtīgi bīstami, tāpēc arī neviens neiet uz visu banku.

Arī Freimanis piekrīt, ka nepatīkami pārsteigumi ir gaidāmi nodokļos, izdevumos. "Nevaram iedomāties, ka nāk pie varas koalīcija, kas pasaka kaut ko līdzīgu kā Aivars Lembergs, ka 7,5 miljardi aizdevējiem ir sīknauda, ko mēs neatdodam, jo ar šo naudu izglābām zviedru bankas. Parādos nebijuša Latvijas vēlētāja ausīm tie ir ārkārtīgi saldi, viegli saprotami vārdi, bet tie nav pārāk ticami, sabiedrība jūt, kad tiek šauts pār strīpu. Bet praktiski jebkurš spēks grēko šajā virzienā," uzskata analītiķis.

Freimanis norāda, ka partijām ir tie paši vecie līderi. "Visas tās pašas vecās mēbeles lielākoties ir, un pāris jaunās neiederas veco mēbeļu dizainā. Interesanti, ka jau nākamajā dienā pēc šo izmaiņu pieņemšanas vairākums deputātu, arī tie, kas balsoja par, jutās neapmierināti, jo jaunā kārtība palielināja riskus," skaidro Freimanis.

Līdzšinējā sistēma ļāva iesēsties vagonos, jo īpaši mazajos apgabalos – Zemgalē, Kurzemē, un iekļūt Saeimā, daudz nedarot. Ar izmaiņām pavērās iespēja realizēt dažas atsevišķas kampaņas apgabalos, kā dēļ arī sāka veidoties koalīcijas no bijušajiem konkurentiem, jo īpaši TP un LPP/LC, saka Freimanis.

Rozenvalds norāda, ka lokomotīvju principa maiņa, kā arī partiju apvienošanās samazinājusi prognozējamību par rezultātiem; ir grūtāk prognozēt, kā izskatīsies "Vienotība" pēc vēlēšanām, vai tur būs vairāk "Pilsoniskās savienības "(PS) cilvēku vai JL cilvēku, kas situāciju mazliet mainīs. Iepriekš kaut ko vairāk tomēr varēja prognozēt.

"Tagad visi gaidīs ne tikai procentus, cik dabūja katra apvienība, bet to, kādi cilvēki ievēlēti, kam būs lielāka nozīme nekā iepriekšējās vēlēšanās," piebilst profesors.

Viņš norāda, ka mazāks kandidējošo partiju skaits šajās vēlēšanās diezgan skaidri nodala sešnieku, kam ir cerības iekļūt Saeimā, no septiņnieka, kam to nav, arī pārdalot neizlēmušo elektorātu. Iepriekš bijis vairāk partiju, kas ir uz iekļūšanas–neiekļūšanas robežas.

Atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām no aptaujas uz aptauju pieaug to cilvēku skaits, kas pozē ar atbildi "nepiedalīšos vēlēšanās" un liela da\la šo pozu arī izturēs līdz galam, uzskata Freimanis. "Bieži tie, kas saka, ka nezina vai nav izlēmis, vairākumā gadījumu uz vēlēšanām neaiziet, bet daļai to, kas saka, ka nezina, par ko balsos, galvā tomēr ir īsais saraksts, kas bieži vien ir ļoti paradoksāls. Ir otra daļa, kas no politikas apzināti distancējas."

Rozenvalds uzskata, ka sava loma ir arī tam, ka atšķirībā no klasiskām Rietumu demokrātijām mums politiskais spektrs nav tik izteikti viendimensionāls, nāk klāt etniskie jautājumi, sociālekonomiskie, vēl citi, tāpēc arī tas īso izvēļu saraksts cilvēkam var būt visai paradoksāls atkarībā no tā, kas dotajā brīdī viņam šķiet svarīgāks.

Viņš uzskata, ka šajās vēlēšanās PLL nekādi grandiozi procenti nedraud, "lai gan kaut ko ar savu masīvo, izteikti populistisko kampaņu vēl klāt gūs, bet ne tik daudz, lai būtu pamatotas ambīcijas diktēt noteikumus. Ļoti šaubos par Šlesera spēju darboties kādam pakļautā stāvoklī."

Freimanis uzsver, ka šoreiz pēcvēlēšanu aritmētika ir svarīgāka nekā jebkad līdz šim, jo koalīcijas veidošanas lauks ir ļoti plašs, variantu daudz, jo atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām sadarbību ar SC neviens tā īsti nenoraida.

Tādējādi partijas vairs nebūs iestumtas šauros rāmjos, tās saprot, ka kritiskā situācijā un nepopulāru lēmumu priekšvakarā koalīciju var paplašināt salīdzinoši nesāpīgi, pārcelt atbildību arī uz tiem pleciemn, kas līdz šim ir bijuši pasīvā stāvoklī, skaidro analītiķis.

Pēc vēlēšanām viņš pieļauj, ka viens variants varētu būt esošā koalīcija ar cerību, ka "Vienotība", ZZS, VL–TB/LNNK kopā dabū pietiekami lielu balsu skaitu - sapņos rādoties 60-61, kas liek justies pietiekami brīvi, bet ļauj runāt arī varbūt par kāda klāt ņemšanu, pirmkārt, SC.

Jauna iespējamā koalīcija ir SC plus esošā koalīcija bez VL–TB/LNNK, kurai vēl uzdevums tikt pāri barjerai. Vēl viena versija, ka "Vienotība" stumj SC sadarbības virzienā ar PLL, kas liek domāt, ka tās asinsgrupas dažos aspektos ir tuvākas.

Pēdējā vēlēšanu nedēļā vēl būs sīvākās kaujas par Rīgu, būs interesanti, ko nospēlēs PCTVL, piesakot Tatjanu Ždanoku kā premjera kandidāti, skaidri apzinoties, ka tā ir tikai iespēja iegūt tribīni. "Varam minēt arī esošā koalīcija + PLL," prognozē Freimanis.

Viņš atklāj, ka pirmo reizi latviešu neizlēmušo vēlētāju vidū ir krietni vairāk nekā cittautieši - ap 70%. Parasti ir bijis otrādi. SC atbalsta ap 10% latviešu, puse no viņiem kā atbildes valodu izvēlējušies krievu valodu, tas nozīmē, ka bieži tie ir cilvēki no jauktajām ģimenēm, cilvēki no Latgales, arī Rīgas vai tie, kas kādu pragmatisku apsvērumu dēļ pasē ierakstījuši, ka viņi ir latvieši.

Rozenvalds uzskata, ka lielo atklāto SC vēlētāju skaitu ietekmē tas, ka sabiedrības acīs notikusi SC leģitimizācija, pateicoties krieviski runājošo pakāpeniskai orientācijas maiņai no radikālākiem risinājumiem uz pakāpeniskiem, kas ir arī SC politika. "Līdz ar to varētu sagaidīt, ka neizlēmušo vēlētāju balsis drīzāk nāks klāt nevis SC, bet sadalīsies vairāk starp citām partijām un Saskaņai rezultāti nebūs tik spīdoši, kā iepriekš rāda aptaujas. SC vēlētājiem nav daudz par ko šaubīties, jo PCTVL ir daudz vājāka, bet "Vienotība" krievu vēlētājam neko nevar piedāvāt, turklāt runā tikai par "latviešu nāciju"," uzskata profesors.