Andrejs Trapučka: Jēzus mani atrada Padomju Armijas rindās
Uz to ieradies arī kursa biedrs priesteris Jurijs Nagornijs no tālās Odesas Ukrainā. "Tā būs iespēja kopīgi pateikties Dievam, ka Viņš tik brīnišķi mūs vada dzīves ceļā," saka A.Trapučka.
Priesteris dzimis 1953.g. 12.novembrī Skaistkalnē, zemnieku ģimenē. Bērnībā ganiņa gaitas, biešu vagu ravēšana, tad no 12 gadu vecuma strādāts ar traktoru kolhoza laukos, aizvietojot tēvu.
Jautāts, kā kļuvis par priesteri, Andrejs smaida: "Es jau piedzimu franciskāņu tēvu klosterī! Tolaik tur gan bija slimnīca. Brīnumaina Dieva gādība mani pavada visu mūžu. Četru mēnešu vecumā saslimu ar difteriju tā, ka tuvu bija nāve. Bet kāda daktere cīruļputenī, mežā apmaldījās un nejauši nonāca mūsu mājās, kur mamma, noliekusies pār šūpuli, raud, nesaprotot, ka difterija bērnam aizslēgusi elpceļus. Ja ne šī dakteres "apmaldīšanās", tad mazais Andrejs pēc pāris stundām jau būtu aiz nāves vārtiem," saka priesteris.
15 gadu vecumā puisi ievēroja Kurmenes draudzes priesteris Jāzeps Trubovičs. "Viņš mani aicināja piekalpot Sv.Misē un vēlējās, lai kādreiz iestājos Garīgajā Seminārā un kļūstu par priesteri. Taču tolaik tādai domai pretojos, sacīdams, ka Dievam ticēšu, uz baznīcu iešu, bet par priesteri – nekādā gadījumā. Tobrīd domāju, ka tas nav nekāds darbs. Gribēju strādāt kaut ko sabiedrībai lietderīgu. 1969.gadā iestājos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā radio būves specialitātē. Tad – iesaukums armijā, topografiskajā dienestā. Bet priesteris Jāzeps nemitējās lūgt Dievu par mani, lai es dzīvē nenomaldītos," atceras priesteris Andrejs.
Atbrīvo no iedomātā pienākuma
"Armijā būvējām aerodromu. Dienesta biedrs ar traktoru vilka šķūri, kas piestiprināta trosē neatbilstoši noteikumiem. Pēkšņi stiprinājuma dzelzs gabals atrāvās no traktora un ar visu nospriegotās troses spēku, lidojot uz mani, atsitās pret manas lāpstas kātu un to pārlauza. Ja ne šis lāpstas kāts, man būtu norautas abas kājas, un noasiņojot turpat arī būtu nomiris. Tuvumā stāvēja seržants, Sibīrijas puisis, kurš apzīmēja sevi ar krusta zīmi, nekautrējoties visu brigādes puišu priekšā, un sacīja: "Tikai tavs Dievs tagad tevi izglāba!". Tas notika 1974.gada 14. augustā. Tolaik vēl nezināju, ka tieši šajā dienā Aglonā ir lielie Dievmātes svētki. Ticu, ka glābšana man nāca, arī pateicoties priestera Jāzepa Truboviča lūgšanām. Mana līdzšinējā pārliecība bija – es gribu dzīvē darīt sabiedrībai lietderīgu darbu, strādājot savas radiotehniskās izglītības nozarē! Tādēļ pretojos priestera Jāzepa domai stāties garīgajā Seminārā. Uzskatīju, ka baznīca – tas nav darbs. Bet, lūk, kādu «komentāru» saņēmu no Dieva Gara savā apziņā pēc šī bīstamā atgadījuma: "Es tevi atbrīvoju no tava iedomātā pienākuma strādāt sabiedrības labā. Tu esi invalīds. Sabiedrība lieliski var bez tevis iztikt!" Bija tā mazliet šokējoši, bet tomēr vēl neko nesapratu. Nākamajā dienā ieraudzīju aerodromā savu salauzto lāpstu, un atkal apziņā atskanēja iekšējā balss: "Būs nepateicība, ja tu, varēdams stāvēt uz savām paša kājām, neiesi stāvēt pie altāra!". Jēzus man neko neuzspieda, brīvību neierobežoja, bet es nespēju Viņam pateikt, ka izvēlēšos nepateicības ceļu," atceras A.Trapučka.
Nespēj izvēlēties nepateicības ceļu
Kad bataljona komandieris uz Ziemsvētkiem par labu darbu piešķīra atvaļinājumu, A.Trapučka ieradās Rīgā un tāds pats armijas formas tērpā devās uz Garīgo semināru pie rektora bīskapa Valeriāna Zondaka, lūdzot pieņemt iesniegumu, lai iestātos Seminārā. "Bīskaps bija manāmi pārsteigts par dīvaino karavīru, kuram tūlīt jādodas atpakaļ armijā, lai dienētu vēl otro gadu. Bet manu iesniegumu pieņēma. No karadienesta atgriezos 2.decembrī un uzsāku mācības Garīgajā seminārā. Bija ātrā tempā jāapgūst iekavētais. Drīz vien mani apciemoja vīri no Valsts drošības komitejas (KGB) un prasīja: "Kā varēja notikt, ka tik ātri pēc armijas iestājies Seminārā?" Sarunas nobeigumā man tikai pajautāja: "Vai vari apsolīt, ka neaģitēsi pret padomju varu?". Biju pārsteigts, ka tiek uzstādīts tik vienkāršs noteikums, un priecīgi atbildēju: "Ja tik vien jums vajag, tad nav nekādu problēmu." Jau pēc trim gadiem tiku iesvētīts par diakonu, bet 1980.gada 18.maijā man bija laime kopā ar pārējiem četriem kursa biedriem saņemt priesterības Sakramentu no Latvijas pirmā kardināla Juliāna Vaivoda rokām. Tai dienā man dvēselē iestājās neaprakstāms miers un drošības sajūta ar apziņu, ka esmu saņēmis vislielāko vērtību, ko nekad neviens nespēs man atņemt," saka priesteris.
Ir laimīgs par savu priesterību
Jautāts, vai savu izvēli nav nācies nožēlot, priesteris Andrejs teic: "Ja iepazīsti un piedzīvo, cik liela ir Jēzus Mīlestība, tad vari būt tikai laimīgs, ne savādāk! Ir tik brīnišķīgi, ka tu vari droši raudzīties nākotnē, apzinoties, ka ir mūžīgā dzīve kopā ar Jēzu, un tev viss ir skaidrs un saprotams arī par šo pasauli. Kad dvēselē ir miers, kad visam atpazīstama jēga, kad tev ir atbildes iekšējiem jautājumiem, tad esi patiesi laimīgs, un tas tā ir noticis šai priesterībā. Nekad mūžā man nav bijis garlaicīgi.
Pie priestera nāk cilvēki ar sarežģītiem jautājumiem par dzīvi, par problēmām, par «melno strīpu», tie, kas sabijušies no maģijas. Kad mums ar Dieva palīgu izdodas pāris stundu laikā atrast risinājumu un redzu, ka cilvēks ir saņēmis to, pēc kā dvēsele ilgojas, tad es arī kopā ar viņu esmu laimīgs. Brīnumainā kārtā tādus brīžus mīļais Dievs man dāvā diezgan daudz, par ko esmu Viņam bezgala pateicīgs, jo tajā saskatu jēgu savai dzīvei. Un tā tu vari būt laimīgs par savu priesterību," saka A.Trapučka.
Svarīga ir personīgā draudzība ar Jēzu
Pie priestera A.Trapučkas cilvēki nāk lūgt arī dziedināšanu un atbrīvošanu no dēmoniem. Viņš paskaidro: "Tādas lietas nu gan es nespēju darīt, to dara vienīgi Jēzus. Man tikai prieks, ka Viņam labpatīk mani izmantot. Reiz sarunā ar Vasarsvētku draudzes bīskapu Ozolinkēviča kungu es ieguvu pārliecinošu apstiprinājumu tam, ka svarīgas ir tikai un vienīgi mūsu katra paša gluži personīgās attiecības ar Jēzu! Ja lepnība kādam neļauj izrunāt Jēzus vārdu, tā ir problēma. Jēzus ilgojas mūs visus glābt mūžīgai dzīvei. Attiecības ar Dievu balstās uz tādiem pašiem principiem kā laulība. Kad mīlam cilvēku, tad mums svarīgas un prioritāras kļūst viņa vajadzības. Mēs sākam dzīvot it kā ar tās otras personas interesēm. Tā arī, nākot pie Jēzus, nevajag Viņam lūgšanā uzskaitīt savas vajadzības un problēmas, bet gan nest dvēselē jautājumu – "Jēzu! Kā man rīkoties visās lietās, lai es būtu Tev patīkams? Ko Tu vēlies no manis?" Jēzus savukārt saka: "Tu, lūdzu, rūpējies par to, kas ir Mans, un Es rūpēšos par to, kas ir tavs!" Jāsaka, ka ļoti izdevīgs "kontrakts", ja jau Visvarenais apņemas rūpēties par mani. Personīgās attiecības ar Jēzu varētu dēvēt par "Vertikāli". Piemēram, būvējot māju ir svarīgi nostiprināt vertikāles – pāļus. Ja to neizdarīs, nams sagrūs. Bet cilvēki pūlas bez "Vertikāles", bez attiecībām ar Dievu uzbūvēt dzīvi. Rūpējas par biznesu, par labiekārtošanos, par saviesīgumu, par draudzību un laulību, bet šīs "horizontāles" nevar tomēr noturēties bez «Vertikāles» nostiprināšanas. Kad dzīve salūzt, to sauc par "melno strīpu". Te ir jāsaprot, ka tas gan nav nekāds Dieva sods, bet gan Mīlestības aicinājums. Jēzum ir ļoti svarīgi, lai neviens neiekristu sātana nagos un nepazustu elles čūskas rīklē. Tāpēc ir labi, ka cilvēks grūtā brīdī atnāk pie priestera meklēt risinājumu. Ko nevar atrisināt ekstrasenss, zīlnieks un vārdotājs, to var atrisināt Jēzus. Starp citu, ja cilvēkam nav savu personīgo grēku, tad nekāds lāsts viņam nespēj kaitēt. Kā slimība izjauc kārtību miesā, tā grēks izjauc kārtību dvēselē, un tas arī ir vienīgais visu problēmu cēlonis. Grēks – šī kārtības izjaukšana notiek ne tikai ar sliktu rīcību, bet vēl biežāk caur nepareizu domāšanas veidu un aplamiem uzskatiem.
Bija gadījums, kad cilvēks dabūja sātana apsēstību, stāvot baznīcā zem kupola tādēļ vien, ka ilgojās piepildīties ar "kosmosa" enerģijas spēku. Visbīstamākais ir, ilgās pēc veiksmes, slēgt līgumu ar sātanu. Arī ar tādiem nelaimīgiem ir nācies sastapties. Bet palīdzēt ir iespējams tik tad, ja cilvēks ļoti vaļsirdīgi izstāsta visu, ko darījis. Dēmoni bēg no drosmīgās pazemības. Ja kāds saka: "Te tik citi vainīgi pie manas bēdas", tādam ir neiespējami palīdzēt iekams viņš nesāks ticēt savam paša grēkam. Atceros kādu puisi, kurš apmaiņā pret veiksmi ar asinīm bija parakstījis līgumu ar sātanu. Jauneklis drosmīgi un patiesi atzina un izsūdzēja grēkus, savas kļūdas un pateicoties tam iemantoja atbrīvošanu," atceras priesteris.
Jēzus ir praktiķis
Arī mums Viņš saka: "Sekojiet Man!". Esmu piedalījies svētceļojumos uz Medžugorji, kur jūtama gluži vai taustāma Dieva klātbūtne, un arī uz Aglonu. Ikviens šajos praktiskajos piepūles darbiņos, kas darīti ar īpašu motivāciju – "Jēzus mīlestības dēļ!", iemanto žēlastību un gudrību. Reiz tiku zem Maijas Vilmanes (kura jau turpat kā piecus tūkstošus svētceļnieku no Latvijas aizvedusi uz Medžugorji, Bosnijā) dresūras. Vajadzēja basām kājām pa asiem akmeņiem nemitīgas lūgšanas pavadībā vairākas stundas kāpt kalnos un tad vēl Slovākijā Turzovkas kalnā, kur sniegs vietvietām, arī visi basām kājām devāmies pusotru stundu garā ceļā, un galā – vēl ledaini auksta ūdens spaini bija jāizlej pār sevi, tai visā pūloties ticēt, ka nesaslimsi. Kad tādas lietiņas paveic Jēzus mīlestības dēļ, tad jūti žēlastības bagātību un prieka piepildījumu dvēselē. Ir svarīgi saprast, ka nepieciešams savu paša pūļu ieguldījums, lai gūtu labus rezultātus no Dieva. Ar Dievu nevar apieties kā ar datoru, kur jāiemācās operēt ar taustiņiem un vari iegūt vēlamo rezultātu. Gadās, atnāk cilvēks un saka – man ir tāda problēma, kādas lūgšanu formulas uz to jāskaita, lai būtu viss kārtībā? Skumji par tādu saprašanu. Tas jau gluži vai kā pie buršanas. Attiecībās ar Dievu neeksistē nekādas formulas, ir tikai mīlestība, bet tā nemēdz iekļauties loģikas rāmjos.
Savos sprediķos vairāk orientējos uz praktisko. "Domāju, ka pasaule tiek savienota ar Dievu, pateicoties katra personīgajām attiecībām ar Jēzu un tas mūs pasargā no sabrukuma. Sprediķos akcentēju vienmēr to, kā mums katram veidot personīgās attiecības ar Dievu," saka priesteris Andrejs.
Aicina kopīgi meklēt risinājumus
Priesteris Andrejs pārsvarā visu mūžu ir strādājis lielās draudzēs. Pirmā darbavieta – seši gadi Rīgas Sv. Alberta baznīcā, tad Aglonā, Gaigalavā, astoņi gadi Rēzeknē un 15 gadi par Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes prāvestu. "Tad sāka streikot sirds, jo bija pārmērīgi daudz darāmā – ne tikai dvēseļu aprūpes darbs, bet jārisina arī administratīvie, juridiskie, saimnieciskie un finansiālie jautājumi. Lūdzu bīskapu atbrīvot mani no Rīgas. Kopš 2011.gada esmu Ogrē. Apbrīnoju prāvestu Konstantīnu Bojāru, kuram ir izcils administratora talants. Te Ogrē esmu pateicīgs Dievam, ka varu darīt to, kas mani iepriecina – iedziļināties cilvēku dvēseles dzīvē un veltīt laiku satiksmei ar Dievu lūgšanā," atzīs A.Trapučka.
Sarunas noslēgumā jautāts, ko gribētu novēlēt gan ticīgajiem, gan neticīgajiem, Sv.Meinarda Romas katoļu draudzes viceprāvests Andrejs Trapučka teic: "Gribu novēlēt, lai visi droši bez kautrēšanās nāk uz baznīcu ar savām problēmām, jautājumiem un sarežģījumiem. Jēzus Žēlastības stiprināti, kopīgi meklēsim risinājumu šīs dzīves vajadzībām un ceļu uz mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā".
Uz sarakstu
