Miķeļdiena: rudens saulgrieži un ar tiem saistītās tradīcijas

Darba cēliena noslēgums

Darba cēliens uz lauka, kas aizsācies Jāņos ar siena pļaušanu, tālāk virzījis cauri Pēteriem, Jēkabiem, Labrenčiem un Bērtuļiem, visbeidzot noslēdzoties Miķeļos ar appļāvībām, apjumībām un ar pēdējo Jumja ņemšanu tīrumā. Visi svarīgākie gada darbi bija padarīti, uz lauka norima rosība, un zeme gaidīja drīzu sasalšanu, lai dotos pelnītā ziemas atpūtā.

Miķeļi daudzviet uzskatīti par pēdējo pieguļas dienu, kad zirgus pieguļā vairs nejājuši, nedzina ganos aitas. Tāpat Miķeļi ir laika diena, kas tika svētīta; darīja alu un kāva gaili, galdā lika lielu kukuli no triju veidu labības – tas bija paredzēts tīrumu dievam Jumim, auglības nesējam. Tā kā Miķeļdiena ir rudens saulgrieži, tad tā bija ļoti nozīmīga diena laika vērošanai tālākam laikam – pat līdz vasarai.

Jumja noņemšana un godināšana

Par Jumi dēvē divas vai vairāk vārpas viena stiebra galā, divus riekstus vienā kodolā, divus kopā saaugušus augļus vai ziedus, to netieši saistot ar dzīvības sākšanos no pāra. Ticēja, ka tas cilvēks, kurš atradis Jumīti, būs laimīgs, bagāts, tam gaidāmas precības vai arī izdošanās pie lopiem. Personificētais Jumis ir seno latviešu labības dievs, auglības un svētības spēks; Jumim bija sieva vārdā Jumaliņa vai Jumalīte, kā arī bērni – jumalēni; Jumis apstaigājis vai zirga mugurā apjājis tīrumus, vērodams pļāvējus.

Viens no senākajiem zināmajiem Jumja ņemšanas paņēmieniem bijis šāds: pēdējo labības sauju atstāja nenopļautu, pielieca to pie zemes un uzlika virsū akmeni, tā atstājot Jumi tīrumā līdz pavasarim. Šāds paņēmiens nodrošināja to, ka Jumis paliek tīrumā, lai nākamajā vasarā atkal dzīvotu jaunajā labībā.

Vēl viens paņēmiens bija, kad Jumi neatstāja uz lauka, bet gan iepina vainagā un nesa mājās. Pēc klētī vai istabā pārlaistas ziemas Jumis atkal atgriezās uz lauka, kur to vai nu palika zem akmens, vai arī graudus no Jumja vainaga izkaisīja tīrumā, kad sāka ēst pirmo labību. Jumja saņemšanai rūpīgi gatavojās visi mājas ļaudis; saposa klēti, saveda kārtībā graudu apcirkņus, gatavoja mielastu un godam saņēma pļāvējus un talciniekus, kas, Jumi nesot, atgriezās no lauka mājās.

Veļu laika sākums

Līdz ar tumšajiem rudens vakariem nāk veļu laiks jeb dievaines, kad aizsaulē aizgājušo senču gari nāk apciemot savus dzīvajos esošos tuviniekus. Šī tradīcija, kuras uzdevums bija dzimtas vienotības uzturēšana, izpaudās sakrālajā veļu mielastā, kad vienreiz gadā satikās senču dvēseles ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem.

Tradicionāli par veļu laiku tiek uzskatīts oktobris – veļu, zemliku mēnesis. Veļu laika sākumu ierasti iezīmē Miķeļi, savukārt beigas – Mārtiņi (10. novembris), lai arī šis laiks Latvijā dažādos apvidos mēdza atšķirties.

Uz sarakstu